Kas liek jaunietim mērot tūkstošiem kilometru un no Meksikas doties uz nelielu Latvijas lauku ciemu?
Eduardo gadījumā atbilde ir pavisam vienkārša – vēlme piedzīvot ko atšķirīgu.
Šajā projekta “Brīvprātīgais darbs dzīvē un stāstos” podkāsta epizodē iepazīstam Eduardo no Meksikas, kuram šī jau ir otrā starptautiskā brīvprātīgā darba pieredze.
Latviju viņš izvēlējās tieši tāpēc, ka tā šķita tāla, nepazīstama un savā ziņā eksotiska.
Kāpēc izvēlēties valsti otrā pasaules malā?
Dažreiz starptautiskā pieredzē cilvēks meklē nevis pazīstamo, bet tieši pretējo.
Eduardo vēlējās nonākt vietā, kas ļoti atšķiras no viņa ierastās vides.
Latvija kā piedzīvojums nezināmajā
Attālums starp Meksiku un Latviju nozīmē ne tikai garu ceļu.
Tas nozīmē arī:
- citu klimatu;
- citu ikdienas ritmu;
- citu komunikācijas stilu;
- citas tradīcijas;
- un pat pavisam citu diennakts sajūtu.
Tieši šādas atšķirības padara starptautisko brīvprātīgo darbu par pieredzi, kurā ļoti ātri nākas mācīties pielāgoties.
Deviņu stundu laika starpība nav tikai cipars
Viens no Eduardo lielākajiem izaicinājumiem bija aptuveni deviņu stundu laika starpība ar mājām Meksikā.
Tas būtiski ietekmē iespēju sazināties ar ģimeni un draugiem.
Kad mājās ir nakts, bet tev sākas diena
Starptautiskās pieredzes sākumā saikne ar mājām bieži ir īpaši svarīga.
Taču, ja dzīvojat gandrīz pretējās diennakts pusēs, sarunām jāmeklē īpašs laiks.
Arī tas ir daļa no patstāvības – iemācīties būt jaunajā vidē un vienlaikus uzturēt attiecības ar cilvēkiem mājās.
“Small talk” Latvijā nav gluži tāds pats kā Meksikā
Eduardo pamanīja vēl vienu interesantu kultūras atšķirību.
Latvijā ikdienišķas sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem jeb small talk nav tik izplatītas, kā viņš bija pieradis.
Arī komunikācijas kultūra var būt atšķirīga
Tas, kas vienā valstī ir pilnīgi dabiski – uzsākt sarunu ar svešinieku veikalā, uz ielas vai sabiedriskajā transportā –, citā kultūrā var nebūt ierasts.
Šādas atšķirības sākumā var radīt apjukumu.
Taču tās arī māca nepārsteigties ar secinājumiem par cilvēkiem.
Klusāks nenozīmē nedraudzīgāks.
Atšķirīgs nenozīmē nepareizs.
Valodas un kultūras barjeras ir pārvaramas
Neskatoties uz atšķirībām, Eduardo izdevās izveidot ciešas attiecības ar citiem nometnes dalībniekiem.
Un tas ir viens no svarīgākajiem starptautiskā brīvprātīgā darba ieguvumiem.
Draudzība neprasa vienādu kultūru
Cilvēkiem nav jābūt no vienas valsts vai jārunā vienā dzimtajā valodā, lai kļūtu par draugiem.
Ir vajadzīgs laiks.
Kopīgi piedzīvojumi.
Humors.
Darbs.
Un vēlme saprast otru.
Tieši tādā veidā starptautiskajā nometnē rodas saites starp cilvēkiem, kuri citos apstākļos, iespējams, nekad nebūtu satikušies.
Latviešu dejas un sapņu ķērāju darbnīcas
Eduardo pieredze Svitenē nebija tikai par darbu.
Viņam īpaši patika arī kultūras un radošās aktivitātes.
Tradicionālās dejas kā kopīga valoda
Latviešu tautas dejas viņam sagādāja īpašu prieku.
Dejā nav nepieciešams perfekti pārzināt valodu.
Mūzika un kustība ļoti ātri palīdz cilvēkiem iesaistīties un justies kā daļai no grupas.
Radošās darbnīcas kā iespēja apstāties
Savukārt sapņu ķērāju veidošanas darbnīcas Eduardo raksturo kā nomierinošu pieredzi.
Tas ir vēl viens piemērs tam, cik dažādas aktivitātes var kļūt par daļu no brīvprātīgā darba.
Ne vienmēr viss ir par intensīvu darbu.
Dažreiz svarīga ir arī iespēja radīt, sarunāties un vienkārši būt kopā.
“Brīvprātīgais darbs ir mācīšanās un kopiena”
Eduardo savu pieredzi apkopo ļoti precīzi:
“Brīvprātīgais darbs ir mācīšanās un kopiena.”
Šajā vienā teikumā ir ļoti daudz no tā, ko cenšamies radīt arī MPP.
Mācīšanās notiek visur
Tā notiek, strādājot.
Sarunājoties.
Kļūdoties.
Mācoties jaunu valodu.
Iepazīstot citas tradīcijas.
Un pat sastopoties ar situācijām, kurās sākumā īsti nezini, ko darīt.
Tieši šī neformālā mācīšanās jaunietim bieži dod prasmes, kuras nav iespējams iegūt tikai teorijā.
Kopiena pāri valstu robežām
Otra būtiskā Eduardo atziņas daļa ir kopiena.
Starptautiska nometne uz dažām nedēļām izveido ļoti neparastu mazu sabiedrību.
Cilvēki no dažādām pasaules malām kļūst par komandu
Viņi kopā:
- strādā;
- gatavo ēdienu;
- risina problēmas;
- mācās;
- atpūšas;
- svin;
- un veido atmiņas.
Tieši šī kopienas sajūta bieži kļūst par vienu no visspēcīgākajiem starptautiskās pieredzes ieguvumiem.
Kāpēc MPP stāsta šos stāstus?
Ar projekta “Brīvprātīgais darbs dzīvē un stāstos” palīdzību vēlamies parādīt jauniešiem, cik plašas ir līdzdalības iespējas.
Dažreiz brīvprātīgais darbs var notikt tepat savā pagastā.
Citā reizē tas var aizvest uz otru pasaules malu.
Reāli stāsti palīdz nezināmo padarīt sasniedzamu
Eduardo pieredze parāda, ka valodas, attālums un kultūras atšķirības nav nepārvaramas barjeras.
Sākumā tās var biedēt.
Taču pēc tam tās kļūst par daļu no pieredzes, kuru atceries visilgāk.
“Dziļi ieelpo un sper soli nezināmajā”
Eduardo padoms jauniešiem ir vienkāršs – reizēm ir jāsaņemas, dziļi jāieelpo un jāsper solis nezināmajā, pat ja ir bail.
Jo drosme nenozīmē nebaidīties.
Tā nozīmē mēģināt arī tad, kad viss vēl nav skaidrs.
Pirmais solis var aizvest ļoti tālu
Varbūt līdz citam Latvijas novadam.
Varbūt līdz Spānijai.
Varbūt līdz Meksikai.
Un varbūt tieši tur tu satiksi cilvēkus un piedzīvosi lietas, kuras mainīs tavu skatījumu uz pasauli.
Klausies Eduardo stāstu MPP podkāstā
Liels paldies Eduardo par ieguldīto darbu mūsu novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, atvērtību un drosmi dalīties savā pieredzē!
Pilno sarunu vari noklausīties mūsu YouTube kanālā:
Dalies ar šo stāstu arī ar citiem.
Varbūt tieši Eduardo piemērs iedvesmos kādu jaunieti saprast, ka pasaule ir daudz sasniedzamāka, nekā sākumā šķiet.
Par projektu “Brīvprātīgais darbs dzīvē un stāstos”
Projekts “Brīvprātīgais darbs dzīvē un stāstos” īstenots Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmas 2026.–2028. gadam valsts budžeta finansējuma ietvaros.