Pirms diviem mēnešiem Hada no Spānijas atbrauca uz Latviju, lai piedzīvotu ko vairāk par īsu starptautisku projektu.
Viņa gribēja izkāpt no ierastās vides, pieņemt jaunus izaicinājumus un, kā pati saka, arī mazliet aizbēgt no karstās Spānijas vasaras.
Taču pirms brauciena bija arī daudz jautājumu un baiļu.
Vai Latvijā nebūs pārāk auksti?
Kādi būs cilvēki?
Kā būs dzīvot tik tālu prom no ģimenes un draugiem?
Un pats lielākais jautājums – vai es spēšu vadīt starptautisku jauniešu nometni un uzņemties atbildību par citiem?
Pirms brauciena nezināmais biedē visvairāk
Starptautisks brīvprātīgais darbs no malas var izskatīties pēc skaista piedzīvojuma.
Taču brīdī, kad pašam jāpērk biļete un jādodas prom no mājām uz vairākiem mēnešiem, galvā ļoti ātri parādās arī simts iemeslu, kāpēc varbūt nevajadzētu braukt.
Bailes par valodu, cilvēkiem un vientulību
Daudziem jauniešiem ir līdzīgi jautājumi:
- vai mana angļu valoda ir pietiekami laba;
- vai spēšu iejusties;
- vai atradīšu draugus;
- vai netrūks ģimenes;
- vai tikšu galā ar pienākumiem;
- ko darīt, ja viss izrādīsies daudz grūtāk, nekā gaidīts.
Hadai šīs bažas bija ļoti reālas.
Taču divus mēnešus vēlāk uz daudziem no šiem jautājumiem viņai jau bija pavisam cita atbilde.
Latvija izrādījās siltāka, nekā Hada gaidīja
Jā, Latvija var būt vēsāka par Spāniju.
Taču Hadu pārsteidza pavisam cita veida siltums.
Cilvēku viesmīlība un interese
Viņa piedzīvoja cilvēku atvērtību, interesi par Spāniju un gatavību uzņemt viņu savā ikdienā.
Tas ir viens no svarīgākajiem starptautiskā brīvprātīgā darba ieguvumiem.
Tu vairs neesi tikai viesis vai tūrists.
Pamazām kļūsti par daļu no kopienas.
Mazie kultūršoki, kurus neatklāsi tūrisma ceļvedī
Dzīvojot citā valstī vairākas nedēļas vai mēnešus, sāk pamanīt lietas, kuras īsa ceļojuma laikā paliktu nepamanītas.
Hadai arī tādu netrūka.
Kāpēc Svitenē ir tik daudz kaķu?
Šis bija viens no viņas jautājumiem.
Tāpat pārsteigumu radīja tas, ka vakariņas Latvijā nereti ēdam jau ap sešiem vakarā.
Taču vēl lielāks atklājums bija saprast, ka Latvijas vēsturi, valodu un attiecības ar kaimiņvalstīm nav iespējams pa īstam izprast, vienkārši atbraucot šeit kā tūristam.
Lai saprastu vietu, tajā ir jādzīvo, jārunā ar cilvēkiem un jādzird viņu stāsti.
Divi mēneši, kuros bija viss
Hadas pieredze Latvijā nebija tikai darbs jauniešu centrā.
Tajā bija laivošana, latviešu tautas dejas, nometnes, sarunas, smiekli, jaunas kultūras un ļoti dažādi cilvēki.
Pieredze rodas ne tikai aktivitātēs
Daļa nozīmīgāko mācību nenotika īpaši sagatavotās nodarbībās.
Tās notika ikdienā.
Vadot grupu.
Mēģinot saprast citu cilvēku.
Mainot plānu pēdējā brīdī.
Risinot situāciju, kuru iepriekš nebija iespējams paredzēt.
Tieši šādi starptautiskais brīvprātīgais darbs kļūst par ļoti intensīvu personīgās izaugsmes pieredzi.
Nometņu vadīšana kā liels izaicinājums
Viens no Hadas lielākajiem uzdevumiem bija piedalīties starptautisko jauniešu nometņu vadīšanā.
Tas nozīmē daudz vairāk nekā tikai sagatavot aktivitāšu plānu.
Ne viss notiek pēc plāna
Grupā ir dažādi cilvēki.
Dažādi raksturi.
Dažādas vajadzības.
Dažāds enerģijas līmenis.
Un ne vienmēr tas, kas uz papīra izskatījās perfekti, realitātē darbojas tieši tāpat.
Hada saka, ka šī pieredze viņai iemācīja:
- būt elastīgākai;
- pacietīgākai;
- mierīgākai;
- komunicēt ar ļoti dažādiem cilvēkiem;
- pielāgoties neparedzētām situācijām;
- nepieķerties pārāk stingri vienam plānam.
Ir arī brīži, kad kļūst grūti
Starptautisko pieredzi nevajag romantizēt.
Dzīvot vairākus mēnešus prom no mājām nozīmē arī grūtākus brīžus.
Telefona zvans neaizstāj cilvēku blakus
Sākumā saziņa ar ģimeni un draugiem palīdz uzturēt saikni ar mājām.
Taču pienāk brīdis, kad zvans vai ziņa vairs nevar aizstāt cilvēka fizisku klātbūtni.
Arī ilgas pēc mājām ir daļa no starptautiskās pieredzes.
Un arī tās māca.
Par to, kas mums ir svarīgs.
Par attiecībām.
Par spēju būt pašam ar sevi.
Un par to, cik daudz spēka cilvēkam patiesībā ir.
Divi mēneši vēlāk Hada uz sevi skatās citādi
Viens no lielākajiem Hadas ieguvumiem nav konkrēta prasme vai ieraksts CV.
Tas ir tas, kā viņa pati jūtas pēc šīs pieredzes.
Mierīgāka, pacietīgāka un pārliecinātāka
Hada saka, ka šajos divos mēnešos kļuvusi:
- mierīgāka;
- relaksētāka;
- pacietīgāka;
- elastīgāka;
- drošāka darbā ar cilvēkiem.
Tas ir labs piemērs tam, kā starptautiska pieredze var mainīt ne tikai to, ko jaunietis prot darīt, bet arī to, kā viņš uztver pats sevi.
Hadas ieraksts paliek arī MPP stāstā
Ja kādreiz būsi pie “Mums pieder pasaule”, ieskaties Hadas ierakstā mūsu lielajā grāmatā.
Tur savus stāstus atstāj cilvēki, kuri uz laiku kļuvuši par daļu no mūsu komandas un kopienas.
Cilvēki aizbrauc, bet stāsti paliek
Starptautiskie brīvprātīgie Svitenē nepaliek uz visiem laikiem.
Taču viņu idejas, darbs, draudzības un atmiņas paliek daudz ilgāk.
Un reizēm tieši šādi mazi ieraksti palīdz atcerēties, cik daudz cilvēku no dažādām pasaules malām ir kļuvuši par daļu no MPP stāsta.
“Bailes ir zīme, ka tas ir jādara”
Ja šobrīd domā par brīvprātīgo darbu ārzemēs, bet galvā ir vairāk iemeslu nebraukt nekā braukt, Hadai ir viena ļoti vienkārša doma:
“Bailes ir zīme, ka tas ir jādara.”
Ne tāpēc, ka visas bailes vienmēr būtu jāignorē.
Bet tāpēc, ka reizēm tās parāda – priekšā ir kaut kas jauns, nezināms un nozīmīgs.
Aiz bailēm reizēm sākas lielākā izaugsme
Varbūt sākumā šķiet, ka angļu valoda nav pietiekami laba.
Ka būsi viens.
Ka nepazīsti valsti.
Ka nezini, kā viss notiks.
Taču tieši aiz šiem jautājumiem var sākties pieredze, kas maina ne tikai to, kā tu redzi pasauli, bet arī to, kā tu redzi pats sevi.
Hadas brīvprātīgais darbs Eiropas Solidaritātes korpusā
Hadas divu mēnešu brīvprātīgais darbs Latvijā notika Eiropas Solidaritātes korpusa ietvaros.
Tā bija iespēja ne tikai palīdzēt jauniešiem un vietējai kopienai, bet arī pašai piedzīvot, mācīties, kļūdīties, augt un kļūt par daļu no dzīves Svitenē.
Un varbūt tieši tā ir viena no starptautiskā brīvprātīgā darba lielākajām vērtībām:
tu aizbrauc palīdzēt citiem, bet pa ceļam ļoti daudz atklāj arī pats par sevi.