Izglītojoša nodarbība ar psihoterapeiti Ingu Birkmani
Šomēnes piedzīvojām īpašu tikšanos ar psihoterapeiti Ingu Birkmane, kura vadīja nodarbību par emocionālo ēšanu.
Mācījāmies atpazīt emocijas, kas ietekmē mūsu ēšanas paradumus, sapratām, kā strādā dopamīns un serotonīns, un praktizējām apzināto ēšanu.
Dalībnieki atzina, ka saruna bijusi gan mierīga, gan iedvesmojoša – un palīdzējusi labāk saprast sevi.
Vai esi kādreiz pamanījis, ka roka stiepjas pēc šokolādes, kad jūties skumji vai noguris?
Vai reizēm ēdiens šķiet kā mierinājums pēc grūtas dienas?
Tas ir ļoti cilvēcīgi — un tieši šeit sākas stāsts par emocionālo ēšanu.
🍫 Ēdiens kā mierinājums — dabiska, bet maldinoša reakcija
Ēdiens nav tikai barība ķermenim — tas saistās ar drošības, mīlestības un prieka sajūtu.
Jau no bērnības mēs iemācāmies, ka ēdiens var mierināt: ja bērns raud, viņam piedāvā konfekti, ja svin svētkus – kūku.
Tā mūsu smadzenes apgūst vienkāršu shēmu: ēdiens = labsajūta.
Tomēr ar laiku šis mehānisms sāk strādāt arī tad, kad problēma nav fizisks izsalkums, bet emocionāls tukšums.
Tā rodas emocionālā ēšana — brīdis, kad ēdiens kļūst par veidu, kā tikt galā ar jūtām, nevis ar izsalkumu.
💭 Kā atpazīt emocionālo ēšanu?
Emocionālā ēšana atšķiras no parastas, fizioloģiskas vēlmes paēst.
Lūk, daži signāli, kas palīdz to pamanīt:
🔹 Ēdiens tiek meklēts pēkšņi, nevis pakāpeniski (piemēram, “vajag tūlīt!”).
🔹 Parasti kārojas specifiski produkti — saldumi, čipsi, ātrie ogļhidrāti.
🔹 Pēc ēšanas rodas vaina vai kauns, nevis apmierinājums.
🔹 Nav skaidrs, cik daudz ir “pietiekami” – ēdiens kalpo nevis izsalkuma, bet sajūtu nomākšanai.
🔹 Emocionālā ēšana bieži notiek viena cilvēka klusumā, nevis kopīgās maltītēs.
Atpazīt šo modeli ir pirmais un svarīgākais solis, lai pārtrauktu automātisko “ēšanas – vainas – solījuma” ciklu.
🧠 Kāpēc tas notiek – par dopamīnu un serotonīnu
Kad ēdam ko garšīgu, smadzenes izdala dopamīnu – prieka un atalgojuma hormonu.
Tas rada īslaicīgu labsajūtu, kas uz brīdi mazina stresu vai vientulību.
Savukārt serotonīns, “laimes hormons”, palīdz justies mierīgāk – un to arī ietekmē ēdiens, īpaši saldumi vai ogļhidrāti.
Tāpēc, kad jūtamies slikti, smadzenes it kā čukst: “Paēd, paliks labāk.”
Un tiešām — uz īsu brīdi paliek.
Taču ilgtermiņā šis cikls tikai pastiprina atkarību no ēdiena kā emociju regulētāja.
💔 Emocionālās ēšanas sekas
Ja ēdiens regulāri tiek izmantots, lai apslāpētu emocijas, rodas vairākas problēmas:
-
liekais svars un veselības riski,
-
vainas un zema pašcieņas sajūta,
-
enerģijas svārstības un garastāvokļa maiņas,
-
sajūta, ka “nevaru sevi kontrolēt”.
Taču vissvarīgākā sekas nav fiziska — tā ir emocionālā distance no sevis.
Kad mēs vienmēr “apēdam” skumjas, dusmas vai stresu, mēs pazaudējam iespēju patiešām sajust un risināt šīs emocijas.
🌿 Kā iemācīties klausīties ķermenī, nevis skapī?
Lai izkļūtu no emocionālās ēšanas loka, palīdz apzinātība un mazi, konsekventi soļi.
Šeit daži vienkārši, bet efektīvi veidi:
-
Pajautā sev: “Ko es patiesībā jūtu?”
Pirms ēdiena uzņemšanas uz brīdi apstājies. Varbūt esi dusmīgs, satraukts vai noguris, nevis izsalcis? -
Apzini savu izsalkuma līmeni.
1 nozīmē – pilnīgi tukšs, 10 – pārsātināts. Centies ēst ap 3–6 līmeni. -
Ēd bez steigas un traucēkļiem.
Telefons malā, TV izslēgts. Sajūti tekstūru, garšu, smaržu. -
Atrodi citu mierinājumu.
Saruna, pastaiga, dienasgrāmata, mūzika, elpošanas vingrinājumi – bieži tie sniedz tieši to, ko ēdiens nespēj. -
Atceries – nevajag sevi vainot.
Emocionālā ēšana ir iemācīts mehānisms, nevis rakstura vājums. To var mainīt – soli pa solim.
💚 MPP skatījums: ēdiens kā pašaprūpes daļa
MPP emocionālās ēšanas nodarbībā ar psihoterapeiti Ingu Birkmane dalībnieki atzina, ka pirmo reizi pa īstam iemācījušies klausīties sevī.
Tā nebija lekcija par kalorijām vai diētām – tā bija saruna par iekšējo mieru, apzinātu ēšanu un līdzsvaru.
Par to, kā ēdiens var kļūt par draugu, nevis bēgšanas ceļu.
Šādas nodarbības palīdz jauniešiem un pieaugušajiem veidot veselīgas attiecības ar sevi – un tā ir viena no svarīgākajām prasmēm mūsdienu pasaulē.
🌸 Noslēgumā
Emocionālā ēšana nav par vājumu. Tā ir par vajadzību – tikt sadzirdētam, sajust mieru, būt pieņemtam.
Kad iemācāmies šīs vajadzības pamanīt, mēs atgūstam spēju rīkoties apzināti.
Un tieši tur sākas brīvība – nevis atteikties no šokolādes, bet izvēlēties to ar prieku, nevis bēdām.