Svitenes pils bibliotēkas izveide bija biedrības starptautisko brīvprātīgo meiteņu ideja, taču visvairāk ar to aizrāvās Oznur no Turcijas. Tādēļ uzdevām Oznur dažus jautājumus par ideju – atbildes lasi šeit:
Kā radās ideja izveidot bibliotēku Svitenes pilī?
Kad pirmo reizi apmeklēju pili, pamanīju dažas ļoti vecas grāmatas un sāku tās lasīt. Tas bija aizraujoši – ieraudzīt šādas dārgumu krātuves, taču nebija piemērotas telpas vai plauktu, kur šīs grāmatas pienācīgi izvietot. Tas mani iedvesmoja izveidot mājīgu un aicinošu bibliotēku, kurā šīm grāmatām būtu īpaša vieta, un apmeklētāji varētu baudīt vēstures un literatūras šarmu.
Kādu vēstījumu vai sajūtu vēlējāties nodot apmeklētājiem caur šo bibliotēku?
Vēlējāmies, lai apmeklētāji izjustu zināšanu mūžīgumu un skaistumu. Grāmatas ir portāli uz citiem pasaules, kultūras un laika aspektiem. Ceru, ka šī bibliotēka iedvesmos, rosinās ziņkāri un veidos saikni ar vēstures un radošuma bagātību, ko grāmatas iemieso.
Kā noritēja bibliotēkas izveides process? Kādi bija lielākie izaicinājumi un panākumi?
Bibliotēkas izveide bija gan aizraujoša, gan izaicinoša. Dažas grāmatas bija ļoti smagas, un to pārvietošana un kārtošana prasīja īpašu rūpību. Turklāt pilij ir sena vēsture, tāpēc bija svarīgi saglabāt telpu, veidojot bibliotēku. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, bija gandarījums redzēt, kā viss saliekas kopā. Grāmatu kārtošana pēc valodām un tēmām bija laikietilpīgs process, bet tas piešķīra kolekcijai struktūru un padarīja to pieejamāku apmeklētājiem.
Vai ir kāds īpašs brīdis, ko atceries no šī procesa?
Jā, viens brīdis man ļoti spilgti palicis atmiņā. Tā bija auksta Latvijas diena, kad ar Inu un Vitu tikko bijām pabeigušas izvietot pēdējās grāmatas plauktos. Mūs pārņēma neaprakstāms prieks un atvieglojums – it kā smagums būtu noņemts no pleciem. Bibliotēka beidzot bija gatava!
Kā tu domā, kā bibliotēka mainīs apmeklētāju pieredzi pilī?
Bibliotēka pievieno pilij jaunu dimensiju – tā ir vēl viena telpa, ko izpētīt un izbaudīt. Tā demonstrē komandas darba un solidaritātes rezultātus un veido ko patiesi īpašu pils vidē. Personīgi, ja es apmeklētu muzeju vai pili, mani ļoti priecētu atklāt bibliotēku – tā ir vieta, kas aicina apstāties, pārdomāt un iedziļināties stāstos un zināšanās, kas savieno pagātni un tagadni.
Kas, tavuprāt, ir šīs bibliotēkas īpašākā iezīme – mēbeles, grāmatas, apgaismojums vai kas cits?
Visīpašākās, protams, ir grāmatas pašas par sevi. Tās nes sevī stāstus, zināšanas un vēsturi, kas pārsniedz laika robežas. Tomēr arī mēbeles un apgaismojums spēlē lielu lomu, radot siltu un aicinošu atmosfēru. Atklāšanas dienā daudzi cilvēki īpaši novērtēja dekorus un apgaismojumu, kas piešķīra telpai šarmu un padarīja to īpašu.
Kā tika izvēlētas grāmatas šai telpai?
Dažas grāmatas jau bija pils kolekcijā, bet laika gaitā tika pievienoti simtiem ziedotu grāmatu. Tās tika apzīmogotas ar “Svitenes bibliotēka” zīmogu un rūpīgi sakārtotas. Sākotnēji grāmatas tika sadalītas vismaz 8 valodās, un pēc tam tās tika kategorizētas dažādās sadaļās, piemēram, māksla, ceļojumi, enciklopēdijas, vārdnīcas, romāni, botānika un tehnoloģiju vai fotogrāfiju žurnāli. Atlase galvenokārt koncentrējās uz mākslinieciskām tēmām, padarot bibliotēku par bagātīgu zināšanu avotu.
Kā cilvēki var iesaistīties bibliotēkas uzturēšanā vai paplašināšanā?
Ikviens var atbalstīt bibliotēku, ziedojot grāmatas, daloties ar savām zināšanām par vēsturisko kolekciju uzturēšanu vai vienkārši apmeklējot un iesaistoties tās aktivitātēs. Atsauksmes ir ļoti vērtīgas, lai bibliotēka turpinātu attīstīties un atbilstu apmeklētāju vajadzībām. Katrs apmeklētājs palīdz uzturēt bibliotēku dzīvu un dinamisku.
Kā tu jūties, redzot bibliotēku gatavu un atvērtu apmeklētājiem?
Es jūtos neticami lepna un priecīga. Redzēt, kā projekts, kas apvieno manu aizraušanos ar grāmatām un kultūras saglabāšanu, ir īstenojies, ir ļoti piepildīti. Apziņa, ka citi baudīs un mācīsies no šīs telpas, man sagādā milzīgu prieku.
Kura ir tava mīļākā grāmata bibliotēkā un kāpēc?
Grūti izvēlēties tikai vienu, bet man īpaši tuvas ir enciklopēdijas, jo tās simbolizē tīras zināšanas un man atgādina laikus, kad kopā ar mammu meklējām informāciju tajās. Kā filoloģei man ir īpaša saikne ar vārdnīcām. Tāpat grāmatas par Ļeņingradu, Ermitāžu un skaistās mākslas fotogrāmatas man ir ļoti īpašas – tās unikālā veidā iemūžina gan vēsturi, gan skaistumu.
Ko tu vēlies novēlēt cilvēkiem, kuri apmeklēs šo bibliotēku?
Es novēlu, lai ikviens, kas ienāk šajā bibliotēkā, rod iedvesmu, ziņkāri un mieru. Lai šī bibliotēka iedvesmo iztēli un atstāj dziļāku izpratni par grāmatu spēku un nozīmi.
Fotogrāfijā: Oznur Demirok (biedrības “Mums pieder pasaule” brīvprātīgā) un Sandra Kerēvica (Svitenes pils apsaimniekotāja).