Vai brīvprātīgais darbs ir tikai bezmaksas palīdzēšana citiem? Keitas Luīzes Mucenieces pieredzes stāsts pierāda pretējo. Brīvprātīgais darbs var kļūt par jaudīgu starta laukumu, kas palīdz iegūt praktiskas prasmes, vērtīgus kontaktus, pārliecību par sevi un iespējas, par kurām iepriekš pat neesi domājis.
Projekta “Brīvprātīgais darbs dzīvē un stāstos” jaunākajā epizodē sarunājamies ar Keitu Luīzi Mucenieci par viņas pieredzi brīvprātīgajā darbā, personīgo izaugsmi, ceļu no Bauskas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm un mācībām, ko iespējams iegūt, aktīvi iesaistoties sabiedriskajā dzīvē.
No Bauskas līdz pat ASV
Keitas pieredze parāda, ka brīvprātīgais darbs var atvērt durvis uz starptautiskām iespējām. Sākot ar iesaistīšanos vietējās aktivitātēs un iniciatīvās, iespējams pakāpeniski iegūt pieredzi, kas vēlāk palīdz piedalīties lielākos projektos, ceļot, iepazīt citas kultūras un veidot kontaktus ārpus Latvijas.
Brīvprātīgais darbs ne vienmēr sniedz tūlītēju un izmērāmu ieguvumu, taču katrs uzdevums, pasākums un satiktais cilvēks var kļūt par nozīmīgu pakāpienu turpmākajā dzīvē un karjerā.
Prasmes, kuras nevar apgūt tikai augstskolā
Mācības sniedz teorētiskas zināšanas, bet brīvprātīgais darbs ļauj tās pārbaudīt reālās situācijās. Darbojoties komandā, organizējot pasākumus vai īstenojot projektus, jaunietis mācās:
- komunicēt ar dažādiem cilvēkiem;
- uzņemties atbildību;
- plānot savu laiku un darbu;
- risināt negaidītas problēmas;
- vadīt komandu un pieņemt lēmumus;
- prezentēt idejas un pārstāvēt organizāciju;
- veidot profesionālus un personīgus kontaktus.
Tieši šīs prasmes bieži kļūst par priekšrocību, meklējot darbu, uzsākot savu projektu vai piesakoties starptautiskām iespējām.
Brīvprātīgajam darbam ir arī ēnas puses
Sarunā Keita atklāti runā arī par izdegšanu un robežu novilkšanu. Vēlme palīdzēt, piedalīties un paveikt pēc iespējas vairāk var novest pie pārslodzes, īpaši tad, ja cilvēks nespēj laikus pateikt “nē”.
Brīvprātīgais darbs ir vērtīgs tikai tad, ja tas nenotiek uz veselības un personīgās labsajūtas rēķina. Tāpēc ir svarīgi mācīties izvērtēt savas iespējas, atpūsties, sadalīt pienākumus un neuzņemties vairāk, nekā konkrētajā brīdī iespējams paveikt.
Spēja novilkt robežas nav vienaldzība vai nevēlēšanās palīdzēt. Tā ir prasme rūpēties par sevi, lai ilgtermiņā varētu turpināt darboties un sniegt kvalitatīvu ieguldījumu.
Vai mums visu laiku ir jāsteidzas?
Epizodē runājam arī par latviešu ieradumu nemitīgi strādāt, steigties un uzņemties arvien jaunus pienākumus. Dažreiz mums būtu vērtīgi aizgūt nedaudz vairāk miera no dienvidu kultūrām – iemācīties apstāties, izbaudīt procesu un atcerēties, ka cilvēka vērtību nenosaka tikai paveikto darbu skaits.
Personīgā un profesionālā izaugsme nav tikai nepārtraukta virzīšanās uz priekšu. Tā ir arī spēja saprast, kad nepieciešams samazināt tempu, atgūt spēkus un pārskatīt savas prioritātes.
Noskaties pilno sarunu
Šī epizode būs vērtīga jauniešiem, kuri vēl tikai apsver iespēju iesaistīties brīvprātīgajā darbā, kā arī tiem, kuri jau aktīvi darbojas un vēlas labāk izprast savas robežas, motivāciju un nākotnes iespējas.
Nākamreiz, kad kāds teiks, ka brīvprātīgais darbs ir tikai laika tērēšana, parādi viņam šo sarunu.
Pilno sarunu ar Keitu Luīzi Mucenieci skaties šeit:
https://youtu.be/sIwBaRCOaOE?si=vCdihYMcFVwd5CRi
Projekts “Brīvprātīgais darbs dzīvē un stāstos” īstenots Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmas 2026.–2028. gadam valsts budžeta finansējuma ietvaros.